Metens nāk! (Meteņa laika domas)

Metens nāk, Metens nāk! Ko Metenis atnesīs!

Vai esam padomājuši, kāpēc dainai šādi vārdi? Tikai Metens mums kaut ko atnes! Šķiet te ir runa par seno gadumiju, kad jauno gadu sāka skaitīt no Meteņa, tāpat kā tas ir šobrīd ķīniešu un vairākos citos austrumu kalendāros.

Citos svētkos, kad vajadzētu spēlēt spēles un dejot, mēs visbiežāk sēžam pārmaiņus pie galda un pie televizora. Pat Ziemassvētkos, ko senāk sauca par pastalu plēšamo laiku, jo apavi noplīsa no lielas dancošanas, mēs no tradīcijām visčaklāk ievērojam lielo izēšanos. Tikai bērni dabū padancot, kad atnāk Ziemassvētku dancinātājs vecīša, Santas vai budēļa izskatā. Spēlēm vairs laika neatliek, jo jāsaiņo ārā dāvanas. Tikai veikali vēl spēj ierosināt lailāku spēlēšanos (skat., Maksimas akcija ar bluķa vilkšanu).

Toties Metens saistās ar maskošanos, vizināšanos un slidināšanos. Dāvanas neviens negaida un ar ēšanas priekiem tik daudz nenodarbojas. Protams, no iemīļotā seriāla atraut gandrīz vai nav iespējams.

Tomēr, izrādās, ka šī sniegotā ziema ievieš savas korekcijas. No vienas puses – daudz sniega un februārī tas jau būs pamatīgi apnicis, no otras puses – prieks par sniegu, bez kura vairākus gadus nācās iztikt. Tātad, būsim Meteņa nākšanas vērotāji un gaidītāji.

KĀDAS JAUNAS SPĒLES ATNESĪS METENS?

Kā tad ar to Bluķa vikšanu? Velkam vai nevelkam?

Te vienuviet vairākas ziņas par to, kā mūsdienās bluķa vilkšana notiek. Senākos laikos, kā hronikas vēsta, tad bluķi vilkuši ap Ziemassvētkiem.

Te apskatāms D-FAKTU rakstiņš par to, kā bluķi vilka DAUGAVPILĪ Interesanti, ka Daugavpilieši ir publicējuši arī paskaidrojošu rakstu. Tas izlasāms ŠEIT.

Ziņa par bluķa vilkšanu KANDAVĀ.

Ziņa par bluķa vilkšanu JŪRMALĀ.

Ziņa par bluķa vilkšanu CĒSĪS.

Te TVNET publicētā informācija par bluķa vilkšanu RĪGĀ. Starp citu, ļoti bagātīgs komentāru birums liecina par lielu cilvēKu aktivitāti notikuma apspriešanā.

DELFI sniegtā informācija par RĪGU. Komentāru maz, bet tie ir ļoti nikni! Te klāt ir arī video.

LETA ievietojusi bagātīgu materiālu ar FOTOGRĀFIJĀM. Te, jāsaka, ka nanas kopā ar Dandariem attīstītās budēļu maskas ir fotogrāfu iecienītas.

Tā izskatās Rietumzemgales budēļu maska E. Spīča interpretācijā

Interesanti, ka par Bluķa vilkšanas sacensību RĪGĀ, ko rīkoja Maksima, ziņo tūrisma portāls TRAVELNEWS, kur arī publicēti attēli.

Bluķa vilkšanā piedalījās arī krievu bērni un jaunieši, par ko filmiņa ievietota arī YOUTUBEs kanālā

Te beigās pievienoju senāku Bluķa vilkšanas izskaņu, visi savilktie bluķi tiek gatavoti dedzināšanai (2003. gads Vecrīga, E. Spīča video)

Bluķa vilkšana – rituāls vai spēle?

2009. gada izskaņā man sagribējās paskatīties, kas notiek ar kādu senu tradīciju, kuras saknes dzen dzīvīgus asnus un uz kuru varam paskatīties arī kā uz spēli.

Nav jāpierāda, ka bluķa vilkšana ir pirmskristietisma laika tradīcija, kas noteiktā veidā tiek piekopta arī mūsdienās. Tradīcija sakņojas gadu tūkstošiem senā izpratnē par gada ritējumu, tā ir fiksēta vairumā Eiropas tautu kalendārajās norisēs un arī pats vārds bluķis, jeb kalada, etimoloģiski ir saistīts ar vārdu kalendārs. Latvijā ar to pārsvarā aizraujas folkloras draugi un nacionāli noskaņoti pilsoņi, to atbalsta daudzas pašvaldības, to arī cenšas iznīdēt tie, kam tā šķiet nevajadzīga vai pat kaitīga. Diemžēl Latvijas sabiedrībā daudziem tā šķiet mežonīga izklaide, kam nav sakara ar mūsdienu kultūru.

Interesants un negaidīts pavērsiens šīs senās tradīcijas mūsdienu interpretācijās bija novērojams šoziem, kad 19. decembrī veikalu tīkla Maksima tirgveži rīkoja bluķa vilkšanas sacensību. Saprotams, viņi to nedarīja tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši par seno kultūru atbalstītājiem vai tiešām ticētu, ka mēs ar savu darbību ietekmējam dabas norises. Maksima ir veikalu tīkls, kas tāpat, kā visi piedzīvo krīzes radītās pirktspējas krituma ietekmi uz saviem ieņēmumiem. Maksimieši vienkārši darīja kaut ko, kas pievērstu lielāku uzmanību viņu veikaliem un tā veicinātu savu preču noietu. Par veicināšanas rezultātiem neinteresēsimies, bet bluķa vilkšana izskanēja mēdijos un tā apliecināja, ka arī tirgotāji var izplatīt un popularizēt tradīciju.

Var jautāt– vai tad spēle veikala priekšā ir tas, ko mēs no tradīcijas gaidām un vai ar to mēs darām svētīgu lietu? Nevar viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Tomēr droši varu teikt, ka spēles elementa ieviešana tradīcijā pievelk vīriešu uzmanību vairāk kā jeb kas cits.

Paskatīsimies, ko stāsta tradīciju apraksti Latviešu Folkloras krātuvē

Par bluķu vakaru ir interesants apraksts no Mārupes: "...Ziemas svētku sagaidīšana notikusi rijās. Tad tikusi rija reizi gadā mazgāta. Pēc izmazgāšanas izklāta ar salmiem un sienu. Eglīte vēl nav dedzināta, bet ozola bluķis rijas krāsnī. Ap to pulcējušies bērni un sievas. Vīri dzēruši pie galda alu un ēduši karašas. Rijas vidū aiz balkām bijušas pārmestas resnas riepas. Riepu galos piesietas cilpas, kurās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs sēdušies puiši un meitas - visi jaunie pēc kārtas. Viens iesēdies, otrs atstūmis un laidis vaļā. Pretējā pusē bijis nostādīts no salmiem iztaisīts trīskāju zaķis. Šis zaķis bijis iekšā sēdētājam jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes no vietas kādam izdevies zaķi "nošaut", tad nākamā gadā viss laimējoties. Bet ja nevienu reizi zaķis nav ticis "nošauts", tad nākamais gads nelaimīgs." (LFK 76, 1833)

Kā redzam, te mums priekšā vēl viena spēle. Varbūt Maksimas vai kāda cita veikala pārdošanas speciālisti (tirgziņi un tirgveži) nākošgad uzrīkos plašākas bluķa sacensības?

Melnās SWH Bē Bē spēlītes

SWH radio Bē bē humoristi Fredis, Zeibots un Ufo arī ieskrējuši mūsu rotaļu un spēļu dārziņā ar savām mantiņām.

paskatīsimies, ko viņi savā folkloras vākšanas akcijā ir ievākuši.

Pilnu mājas lapu var apskatīt šeit

Foto nav mans, bet no viņu mājaslapas.

Mārtiņdienas gaiļa spēles

No izseniem laikiem nāk ziņas, ka Mārtiņdienu gaida katrs bērns. Vai tā ir šodien? Jā un nē, jo pirms 20 gadiem atjaunotā Mārtiņdienas tradīcija ir nostiprinājusies bērnudārzos un skolu jaunākajās klasēs, bet ne ģimenēs.

Tomēr ir vēl viena sabiedriski aktīva cilvēku grupa, kas tagad nāk talkā folkloras draugiem, kuri aizsāka un turpina Mārtiņdienas svinēšanu. Tie ir veikalnieki.

Sanāk, ka Mārtiņdienu svin un svētī.

1) skolās un bernudārzos mazi bērni ar savu audzinātāju palīdzību,

2) Brīvdabas muzejos un klubos folkloras draugi ar savām ģimenēm,

3) cilvēki, kuri apmeklē lielveikalus, jo veikalnieki pārdošanas veicināšanai izmanto dažus tradicionālus elementus.

Kāda loma te spēlēm un dejām, kas Mārtiņdienā tik svarīgas?

2) un 3) gadījumā ir atbildīgi cilvēki, kas dancina veikalu vai svētku apmeklētājus. Tur viss skaidrs. Kas nu ir folkloras kopas repertuārā, tas nu tiek izdancots. Tas pa lielam ir :

1) Kas dimd, kas rīb,

2) Kur tu teci gailīti mans,

3) Mārtiņami gaili kāvu

....un tas gandrīz vai viss.

Varētu teikt, ka to pašu danco un spēlē arī bērnudārzos un skolās. Tomēr tas nebūs tiesa.

Te ir foto no Rīgas 266. bērnudārza (vadītāja Kristīne Indersone), kur ļoti lietpratīgi rīko Mārtiņdienu. Līdzās jau zināmajām Mārtiņdienas norisēm, sava vieta ir arī ašākām spēlēm un pat dzīvam gailim. te jūs redzat attēlus, kur Mārtiņtēvs tēlo Melno Mārtiņu un kopā ar Katrīnu un Mārtiņbērniem dejo pāru danci "Mārtiņ steidzies"

Sarīkojuma Saimniece Sanda Neiberga ar scenāriju. Otra saimniece Līga Gorska turpat tuvumā vaktē gaili, ko tēlo Vineta Šmite, bet otrā attēlā – abas saimnieces un abi gaiļi:)

Paldies Ezeres saimniecei par gudro un kārtīgo gaili Pēci!

Paldies Līgai un Vinetai par atbalstu fotogrāfiju tapšanā!