Bluķa vilkšana – rituāls vai spēle?

2009. gada izskaņā man sagribējās paskatīties, kas notiek ar kādu senu tradīciju, kuras saknes dzen dzīvīgus asnus un uz kuru varam paskatīties arī kā uz spēli.

Nav jāpierāda, ka bluķa vilkšana ir pirmskristietisma laika tradīcija, kas noteiktā veidā tiek piekopta arī mūsdienās. Tradīcija sakņojas gadu tūkstošiem senā izpratnē par gada ritējumu, tā ir fiksēta vairumā Eiropas tautu kalendārajās norisēs un arī pats vārds bluķis, jeb kalada, etimoloģiski ir saistīts ar vārdu kalendārs. Latvijā ar to pārsvarā aizraujas folkloras draugi un nacionāli noskaņoti pilsoņi, to atbalsta daudzas pašvaldības, to arī cenšas iznīdēt tie, kam tā šķiet nevajadzīga vai pat kaitīga. Diemžēl Latvijas sabiedrībā daudziem tā šķiet mežonīga izklaide, kam nav sakara ar mūsdienu kultūru.

Interesants un negaidīts pavērsiens šīs senās tradīcijas mūsdienu interpretācijās bija novērojams šoziem, kad 19. decembrī veikalu tīkla Maksima tirgveži rīkoja bluķa vilkšanas sacensību. Saprotams, viņi to nedarīja tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši par seno kultūru atbalstītājiem vai tiešām ticētu, ka mēs ar savu darbību ietekmējam dabas norises. Maksima ir veikalu tīkls, kas tāpat, kā visi piedzīvo krīzes radītās pirktspējas krituma ietekmi uz saviem ieņēmumiem. Maksimieši vienkārši darīja kaut ko, kas pievērstu lielāku uzmanību viņu veikaliem un tā veicinātu savu preču noietu. Par veicināšanas rezultātiem neinteresēsimies, bet bluķa vilkšana izskanēja mēdijos un tā apliecināja, ka arī tirgotāji var izplatīt un popularizēt tradīciju.

Var jautāt– vai tad spēle veikala priekšā ir tas, ko mēs no tradīcijas gaidām un vai ar to mēs darām svētīgu lietu? Nevar viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Tomēr droši varu teikt, ka spēles elementa ieviešana tradīcijā pievelk vīriešu uzmanību vairāk kā jeb kas cits.

Paskatīsimies, ko stāsta tradīciju apraksti Latviešu Folkloras krātuvē

Par bluķu vakaru ir interesants apraksts no Mārupes: "...Ziemas svētku sagaidīšana notikusi rijās. Tad tikusi rija reizi gadā mazgāta. Pēc izmazgāšanas izklāta ar salmiem un sienu. Eglīte vēl nav dedzināta, bet ozola bluķis rijas krāsnī. Ap to pulcējušies bērni un sievas. Vīri dzēruši pie galda alu un ēduši karašas. Rijas vidū aiz balkām bijušas pārmestas resnas riepas. Riepu galos piesietas cilpas, kurās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs sēdušies puiši un meitas - visi jaunie pēc kārtas. Viens iesēdies, otrs atstūmis un laidis vaļā. Pretējā pusē bijis nostādīts no salmiem iztaisīts trīskāju zaķis. Šis zaķis bijis iekšā sēdētājam jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes no vietas kādam izdevies zaķi "nošaut", tad nākamā gadā viss laimējoties. Bet ja nevienu reizi zaķis nav ticis "nošauts", tad nākamais gads nelaimīgs." (LFK 76, 1833)

Kā redzam, te mums priekšā vēl viena spēle. Varbūt Maksimas vai kāda cita veikala pārdošanas speciālisti (tirgziņi un tirgveži) nākošgad uzrīkos plašākas bluķa sacensības?

Melnās SWH Bē Bē spēlītes


SWH radio Bē bē humoristi Fredis, Zeibots un Ufo arī ieskrējuši mūsu rotaļu un spēļu dārziņā ar savām mantiņām.
paskatīsimies, ko viņi savā folkloras vākšanas akcijā ir ievākuši.

Pilnu mājas lapu var apskatīt šeit

Foto nav mans, bet no viņu mājaslapas.